Spoki un leģendas Prāgā

Atkal varam pretendēt uz pasaules rekordu – lielāko spoku skaitu uz kvadrātkilometru. Katrā cienījamā pilī vai viduslaiku pilī Eiropā ir vismaz viens spoks, kas klīst pa gaiteņiem, bet Prāgā ir desmitiem šādu māju un vietu. Gandrīz ik uz soļa Vecrīgā var uzklupt kādam spokam vai parādībai; viss, kas jums jādara, ir jāskatās un jāzina, kur meklēt.

Piemineklis spokam

Prāgas iedzīvotāji patiešām novērtē savus spokus. Vienam no viņiem pat ir izveidojuši pieminekli! Tas ir Dzelzs vīrs, kura statuja atrodama Jaunā rātsnama ēkas stūrī.

Jāhima Berkas spoks cieš, un tas ir pareizi. Pēc atgriešanās mājās no kara viņš noticēja ļaunajām baumām un noraidīja savu līgavu. Tikai tad, kad viņš apprecējās ar meiteni no apkārtnes, viņš saprata, kādu kļūdu pieļāvis. Ne tikai viņa atstumtā līgava un viņas tēvs atņēma sev dzīvību, bet arī viņa sieva izrādījās slinka alkoholiķe.

Viņš atrisināja situāciju kā vīrietis; viņš nožņaudza sievu un pakārās pagrabā. Bet pat tad viņš neatrada mieru. Viņa spoks klīst pa Platnéřská, cerot uz pestīšanu. Viņam ir viena iespēja to izdarīt ik pēc simts gadiem, pēc stundu ilgas sarunas ar neskartu jaunavu. Taču mūsdienās tādas nav viegli iegūt, un pļāpāšana ar pieredzējušāku meiteņu pasauli Jāhimai nepalīdzēs.

Pat Týn katedrāle neguļ naktī

Týn katedrāles pagalmā, tā sauktajā “Ungeltā”, mēness naktīs var sastapt turku, kurš labajā rokā vilka nogrieztu meitenes galvu aiz sevis no kastaņu bizēm. Šis kaislīgais austrumnieks lūdza krodzinieka meitas roku. Bet, pirms viņš viņu apprecēja, viņš pazuda mājās. Kad viņš atgriezās pēc četriem gadiem, viņa topošā līgava tikko apprecējās. Turks zibenīgi novērtēja situāciju un nolēma rīkoties. Kad viņam neizdevās nodurt līgavaini, kurš paslēpās tualetē, viņš nolēma vismaz nogriezt galvu savai bijušajai mīļotajai. Tomēr viņš neparedzēja, ka, to darot, uz visiem laikiem liks sev vajāt šo svešo zemi.

“Sněžibaba” (“Sniega spoku lēdija”) vajā arī Týn katedrāles apkārtni. Jūs satiksit viņu tikai tad, kad snieg. Viņa ir vergera sievas spoks, kura bija tik slinka, ka viņas vīram bija jādara visi mācītājmuižas darbi, tostarp ēdiena gatavošana un tīrīšana. Reiz ziemā viņš saslima, un viņa sieva nespēja pagatavot ēdienu vai notīrīt todien dziļi uzsnigušo sniegu. Tāpēc vikārs ne tikai palika izsalcis, bet arī salauza augšstilba kaulu un nedēļas laikā nomira no gūtās traumas. Kopš tā laika, kad sāk snigt, pie Tīnas katedrāles parādās veca sieviete ar slotu un slauka un slauka…

Týn katedrāles tornī varat satikt “Zvanu mūķeni”. Šis ir ļaunas muižnieces spoks, kas terorizēja savus pavalstniekus tālu un plaši. Reiz viņa pat nožņaudza savu kalponi, jo lūgšanas laikā atteicās viņai nodot ķemmi. Kad viņa saprata, ka, iespējams, ir pārkāpusi robežu, viņa iestājās klosterī un visu savu atlikušo mūžu veltīja nabadzīgo aprūpei. Viņa arī atdeva visu savu bagātību nabadzīgajiem un uzdāvināja jaunu zvanu katedrālei. Viņa ik pa laikam parādās mūķenes tērpā un piezvana šeit Aves zvanu.

Ebreju pilsēta

Prāgas ebreju kvartāls ir vēl viena vieta, kur naktīs parasti nav daudz miera. Stundu pirms pusnakts pie Ebreju kapiem var sastapt figūru, kas valkā pārsegu, kas dodas uz Vltavu. Bijušais ērģelnieks ir kristīts ebrejs, kurš bija neizpratnē par savu ticību. No ebreju kopienas viņš pievērsās kristiešiem, pat kļūstot par vienu no populārākajiem Svētā Vīta katedrāles kapelāniem. Tieši pirms nāves viņš atgriezās jūdaismā un lika sevi apglabāt ebreju zemē. Tāpēc viņš neatrada mieru pat pēc savas nāves. Viņš ceļas no kapa vienpadsmitos naktī. Pie Vltavas viņu sagaida skelets laivā, lai nogādātu un pavadītu uz Svētā Vīta katedrāli. Tātad priesteris-ebrejs spēlē ērģeles, un skelets viņam strādā plēšas. Vienos no rīta viņi abi atgriežas.

Dejojošā ebrejiete ir ārkārtīgi bīstams spoks. Viņas uzdevums ir dejot līdz nāvei ikvienam, kurš viņai to ļaus. Šī meitene bija viena no desmit nakts dāmām, kas strādāja Ozerovas mājā “u Kučerů”. Šī bija jautra un visnelikumīgākā iestāde. Lai gan līdzīgas iestādes Lielajā piektdienā tika slēgtas, šeit šajā dienā viss bija vislabākais. Un mežonīgākā no meitenēm bija skaista ebrejiete. Pulksten vienpadsmitos naktī atvērās durvis, un ienāca melnā tērpta figūra ar sarkanu pārsegu galvā un pātagu rokā. Viņš sāka pērt visas meitenes un izdzīt tās uz ielas. Ebrejiete saņēma lielāko daļu sitienu, un pēc sitiena viņš lika viņai dejot līdz Tiesas dienai.

Vēl viena ebrejiete, kas vajā vecpilsētu, ir pazīstama kā žņaudzošā ebrejiete. Viņas liktenis bija apzīmogots, kad viņa par savu mīļāko izvēlējās Anselmu, mūku no Svētā Nikolaja klostera. No viņas vecāku mājas uz klostera kapenes veda slepena eja, kur satikās arī mīļākie. Bet, protams, abats pēc kāda laika viņus noķēra un pielika punktu viņu attiecībām. Anselms klusi pārcēlās uz tālu klosteri un nekad vairs neredzēja savu mīļoto. Jaunā meitene no skumjām kļuva ārprātīga un turpināja bēgt uz kriptu, kur vaimanāja un pilnā balsī sauca pēc mīļotā. Simpātiskais abats devās lejā, lai meiteni nomierinātu, taču viņa viņu nogāza un ar pārcilvēcisku spēku nožņaudza līdz nāvei. Viņa līdz šai dienai parādās vietā, kur notika traģēdija, meklējot kādu, kam viņai atriebties. Ja nav pa rokai garīdznieka, viņa nepagriezīs degunu vienkāršam mirstīgajam.

Karlova un tās apkārtne

Arī šeit jūs satiksit daudzas dīvainas lietas. Piemēram, pusnaktī jūs var pārsteigt traks frizieri. Rūdolfa II valdīšanas laikā viņš bija cienīts pilsonis, kas guva labu iztiku. Taču ar bārdas apgriešanu viņam nepietika, un viņš sāka flirtēt ar alķīmiju – mēģināja mājās taisīt zeltu. Viņš cieta neveiksmi un noplicināja visu savu ģimeni. Meitas nokļuva bordeļos, un viņa sieva nometās no pils mūriem. Viņš pats trakoja un ar skuvekli uzbruka garāmgājējiem. Viņš tik smagi uzbruka dažiem karavīriem, ka viņam vajadzēja visu nakti, lai nomirtu, un neviens viņam nepalīdzēja. Viņš klīst pa ielām līdz pat šai dienai, cerot, ka kāds viņam ļaus tās noskūt, taču, skatoties uz viņa trako smīnu, viņš, visticamāk, velti gaidīs, kad varēs to izdarīt.

Mājai “U Zlaté studny” (Pie Zelta akas) ir arī savs spoks. Šī nelaimīgā kalpone uzskatīja, ka akā aiz mājas ir paslēpts dārgums. Visi tā domāja, bet tikai viņa noliecās pār akas malu, cenšoties kaut ko atrast. Diemžēl viņa iekrita un noslīka. Pēc šī negadījuma mājas īpašniekam bija jāatrod jauna istabene un jāiztīra aka. Un, to darot, viņš patiešām atrada šo mītisko dārgumu. Bet tas kalponei īpaši nepalīdzēja – viņa kļuva par nepievilcīgu spoku, kurš līdz šai dienai gaidīja, kad viņu kāds izglābs. Vajadzētu tikai vienu monētu no šī dārguma. Bet kur tas šodien ir beidzies?

Pāri visam, kad ir uguns, mēs varam redzēt Liesmojošo cilvēku. Viņš bija liels skopulis, kuram savas dzīves laikā nebija nekā labāka, ko darīt, kā izbaudīt arvien pieaugošo zelta monētu mirdzumu. Kad kaimiņmājā izcēlās ugunsgrēks, viņš domāja tikai par savu bagātību. Viņš paķēra smagu somu un metās ar to prom. Bet viņš pārcieta Kaprovu sirdslēkmi. Soma noplīsa pati no sevis, un visi garāmgājēji sāka vākt viņa naudu, nevis palīdzēt. Šim skopulim pat pēc nāves nav miera, un līdz pat šai dienai viņu var redzēt, kā viņš mocās ar savu somu. Viņu var glābt tikai kāds, kas viņam palīdz ar savu slodzi līdz Malý Rynek.

Prāgā ir daudz vairāk spoku

Šie ir tikai daži piemēri spokiem, kurus var satikt galvaspilsētā. Gandrīz katram pilsētas stūrim, katrai ielai un katrai mājai — daudzām Prāgā — ir savs spoks. Emauzy klosterī ir savs velns, zvanu zvanītājs un mūks. Franču majora spoks apdzīvo Višehradu, un Turks pārvērtās par suni. Kampas salā jūs sastapsiet liesmojošu tītaru, ūdens spraitu un bailīgu Anežku jeb peldošu parādību ar zīdaini. Pilī vajā daktera rēgs, vilkacis, lepna grāfiene un daudzi citi.

Ja šī tēma jūs interesē, rezervējiet Ghost Walk Tour tiešsaistē .