Daudzi eksperti uzskata, ka romi (čigāni), kas veido aptuveni 0,3% no Čehijas iedzīvotājiem, ir cēlušies Indijā. Tomēr joprojām nav skaidrs, kā viņi 15. gadsimtā nonāca Centrāleiropā. Tiklīdz viņi ieradās, viņi tika uzskatīti par “atšķirīgiem” un tika atdalīti no pārējās sabiedrības galvenokārt atšķirīgo paražu, apģērbu un nomadu dzīvesveida dēļ. Kopš ierašanās viņi ir cietuši vajāšanu un diskrimināciju Centrāleiropā.
Daudzi cilvēki Čehijas Republikā neticami neuzticas romiem, jo viņi bieži ir iesaistīti sīkos noziegumos, piemēram, zādzībās, kā arī bieži tiek uzskatīti par tādiem, ka viņi nevēlas strādāt, lai nopelnītu iztiku. Tāpat ir arī tas, ka daudzi Čehijā dzīvojošie romi nav pienācīgi izglītoti, un daudzi pat nepaspēj izturēt obligāto izglītības posmu. Ir nepareizi uzmest stereotipu visai rasei, taču lielākā daļa čehu ir vairākkārt dzirdējuši stāstus par romiem, kas pastrādā noziegumus. Protams, daži čigāni strādā, bet viņi pārsvarā aizpilda nekvalificētus un slikti apmaksātus darbus.
Romu vajāšana
Mūsdienu vēsturē romu vajāšana sākās 1927. gadā, kad tika pieņemts likums par klaiņojošajiem čigāniem. Šis likums nozīmēja, ka viņiem bija jāprasa atļauja palikt pa nakti, kā arī jāpiesakās personu apliecināšanai. Tomēr vistumšākā stunda romiem pienāca Otrā pasaules kara laikā, jo nacisti viņus piespieda strādāt darba nometnēs. Vēlāk tās aizstāja koncentrācijas nometnes Lety u Písku Bohēmijā un Hodonín u Kunštátu Morāvijā, un daudzi romi tajās nomira no nepietiekama uztura, slimībām vai brutalitātes. Daudzi tika nogādāti arī nacistu nāves nometnēs. Pēc kara no aptuveni 6500 iedzīvotājiem pirms kara bija palikuši tikai aptuveni 300 čehu romu. Tas bieži tiek uzskatīts par čehu nācijas apmulsumu, ka pēc kara beigām par to praktiski netika runāts.
Komunistiskā pāraudzināšana
Komunisti mēģināja integrēt romus parastajā sabiedrībā, lai gan veids, kā viņi tika “izglītoti”, acīmredzami bija ar lielu aizspriedumu pret komunistisko ideoloģiju. Tas nozīmē, ka viņu tradīcijas un valoda tika apspiestas, un viņi tika mudināti pārtraukt savu nomadu dzīvesveidu. Viņiem tika atņemti tradicionālie darbi, piemēram, audēji, mūziķi un kalēji, un tā vietā viņi bija spiesti strādāt par strādniekiem, vienlaikus pārceļot no lauku zemēm uz lielajām pilsētām. Komunistiskā režīma laikā romi bija daļēji integrēti sabiedrībā, pat ja viņi to nevēlējās – viņi pat bija spiesti apmeklēt skolu un piedalīties sabiedrībā kopumā.
Postkomunistiskie izaicinājumi
Pēc komunisma krišanas romi palika bez atbalsta sabiedrībā un bez neviena, kas cīnītos par viņu lietu. Tas ir novedis pie tā, ka romu bērniem bieži tiek liegts iestāties daudzās vispārizglītojošajās skolās, un darba devēji ļoti nevēlas ļaut romiem pie viņiem strādāt.
Mūsdienās romu bezdarba līmenis ir aptuveni 70 %, un lielākā daļa Čehijas pilsoņu viņus uzskata par dzērājiem un zagļiem. Viņi bieži cieš no vardarbīgiem uzbrukumiem tikai tāpēc, ka viņi ir romi. Tagad ir tā, ka daudzi čigāni pamet valsti un dodas uz Kanādu vai Rietumeiropu, lai sāktu jaunu dzīvi.
Cilvēktiesības un romi
1998. gadā Usti nad Labemā tika uzcelta siena, lai nodalītu pilsētas romu iedzīvotājus no pārējiem iedzīvotājiem, kas radīja lielu apmulsumu visai valstij. Cilvēktiesību grupas to smagi kritizēja, un mūris tika nojaukts jau pēc neilga laika, taču šīs cilvēktiesību grupas joprojām saka, ka ir daudz darāmā attiecībā uz romu tiesībām.
Neonacistu grupas arī vairāk nekā jebkad agrāk uzbrūk romu kopienas locekļiem gan Čehijā, gan kaimiņos esošajā Slovākijā. Daudzi arī šaubās, vai policija un tiesas šo problēmu uztver nopietni. Romu atbalsta grupa “Dženo” ziņojumā norādījusi, ka romu valoda un kultūra saņem tai nepieciešamo atbalstu. Taču pēdējos gados ir pasliktinājusies mājokļu kvalitāte un darba apstākļi. Tajā arī norādīts, ka ekstrēmisms ir satraucoši pieaudzis.
