1968. gada Prāgas pavasaris
1968. gada sākumā, Antonīnu Novotniju, politiķi, kurš bija pazīstams ar savu cietās līnijas nostāju, Komunistiskās partijas pirmā sekretāra pozīcijā nomainīja reformistu kandidāts, Aleksandrs Dubčeks no Slovākijas. Šāda vīra iecelšana, kurš bija izaudzis caur Komunistiskās partijas rindām, un kuram piemita savs reformatora viedoklis, neapšaubāmi šokēja Krievijas līderus, kuriem bija absolūta kontrole pār šo satelītvalsti. Iespējams visšokējošākā viņa uzskatu daļa bija tā, ka viņš pat gandrīz aizgāja tik tālu, lai rosinātu Čehoslovākijas pārveidi par sociāldemokrātisku valsti, kas acīmredzami būtu liela novirze no komunisma ideāliem.
Sabiedrība sniedza plašu atbalstu šai idejai, kas tika nosaukta par „sociālismu ar cilvēcisku seju”, bet cilvēki, kuriem patiešām piemita vara, citi politiķi un vadītāji Maskavā, bija mazākā sajūsmā. Valdības žņaugiem kļūstot brīvākiem, Čehoslovākijas tauta reaģēja ar iepriekš neredzētu izgājienu uzliesmojumu: mākslinieciskā kopiena sacēlās, anti-Maskavas noskaņojums nonāca sabiedrības uzmanības lokā un politisko ideju izplatība kļuva vispārpieņemta. Likās, ka beidzot tiks panākta atbrīvošanās no komunistu važām, kad pagājušā gadsimta 60. gadu nogalē sabiedrībai jau bija sācis likties, ka tās nekad nekritīs.
Jo negaidītāk tādēļ šķita, ka 1968. augustā šie svētki pēkšņi beidzās, kad spēcīgā Padomija nolēma, ka tā ir nogurusi no šīs gaisotnes, kas bija piemeklējusi Čehoslovākiju. Viņi bija noraizējušies ne tikai ar to, ka šie notikumi bija norisinājušies, bet arī par to, ka tie tikpat labi varētu izplatīties arī uz citām komunistiskajām valstīm un tādēļ apdraudēt komunisma struktūru visā Eiropā. Lai to novērstu, Padomija nosūtīja uz Čehoslovākiju 500.000 kareivju, lai iznīcinātu tautas tikko rasto brīvību. Tankus varēja redzēt patrulējot Venceslas laukumā, milzīgā spēka demonstrācijas šovā, un varēja ieraudzīt drosmīgos vīriešus un sievietes, kuri veltīgi mēģināja pretoties šim ārvalstu spēkam, vai nu vardarbīgiem līdzekļiem, vai miermīlīgas dažādu valsts reģionu okupācijas rezultātā.
Padomju iebrukums neiztika bez asinsizliešanas un bija saistīts ar daudziem upuriem un nāves gadījumu visā tā laikā. Tajā pašā laikā Dubčeks un viņa komandas atbalstītāji tika izsaukti uz Maskavu, kur viņi tika piespiesti beigt savu politisko darbību. Lai gan pēc atgriešanās Dubčeks palika pie varas, taču reālais spēks tagad atradās citur: Dubčeks tagad bija marionešu valdības vadītāja iemiesojums. Neskatoties uz to, Čehoslovākijas tautas pretestība vēl turpinājās, un sasniedza savu augstāko punktu 1969. gada janvārī, kad jauns vīrietis vārdā Jans Palahs pašaizdedzinājās Vencesla laukumā, veicot politiska protesta akciju, kura viņam maksāja dzīvību.
Pat kā marionešu valdības līderis, Dubčeks ilgi nenoturējās. 1969 gada aprīlī viņš tika aizstāts ar Maskavai daudz pieņemamāku kandidātu, vīru vārdā Gustavs Husaks. Šī iecelšana izraisīja visa veida liberālo brīvību masveida apspiešanu, kuras tika baudītas pāris pēdējo gadu laikā, un rosināja daudzus valsts ievērojamākos mākslas darbiniekus un inteliģences pārstāvjus emigrēt, pirms režīms slēdza valsts robežas.
Turpmākajos mēnešos un gados, Husaks attīrīja partiju no visiem tiem, kuri bija izrādījuši atbalstu reformistu kustībai, un atgrieza valdībai centralizētu varu. Viņš arī paplašināja baismīgās slepenpolicijas pilnvaras. Čehoslovākija arī piekrita, ka tā ievēros komunistu redzesviedokļus, apmaiņā pret augsta dzīves līmeņa nodrošināšanu. Tā tas turpinājās līdz 1989.gadam, kad aizsvilās Samta Revolūcijas dzirksts.
